Dzīves mazās (lielās?) laimītes. Esmu slima. Vīrs darbā. Atnāk mamma, aiziet ar mazākajiem uz kalniņu pašļūkt, atnes tēta ceptās reņģes, kuras tik garšīgi taisīt māk tikai viņš. ☺️

Frāzes, kuras mani paslavē kā mammu, pat, ja bērni to neapzinās:
“Mammu, palasām kopā grāmatu? (Vidējais lasa man priekšā.)”
“Jā, mammu, Tev taisnība.”
“Sen neesam bijuši pārgājienā. Kad iesim?” (Parasti nāk ar nelielu piespiešanu.)
“Mammu, atpūties! Es izdarīšu!”
Pēc šādām frāzēm paliek silti!

Bērniem ir jāsatīra sava istaba. Jo ierīces - telefonus, datorus dabū tikai tīrā istabā. Labā/sliktā ziņa, ka viņiem tas ierīces tik ļoti nemaz nevajag - abi paņem grāmatas un lasa. Un tā jau trešo dienu. 😅 Gribas priecāties, bet kur pienākumi par savu istabu? 😅🙈

Pirmā īstā domes sēde kā deputātei aizvadīta. Ja priekšsēdētāja ar pasīvu agresiju un emocionālu šantāžu atbild uz opozīcijas jautājumiem/iebildēm, ļoti nepatīkama pēcgarša pēc sēdes. Bet laba pārvaldība, protams, ir tikai sauklis šobrīd.