Mūžīgā vainas sajūta:
1.Varbūt, vajadzēja ātrāk iet uz policiju un kāpēc to visu es neatcerējos uzreiz?
2.Varbūt vajadzēja nodurt kādu no izmantotājiem?
3.Ja es būtu darījusi citādāk, tad noteikti tas nebūtu noticis.
Vai kāds no varmākām arī šobrīd atrodas ellē? Visticamāk-nē

Kad 18 gados gribēju nomirt, sapratu, ka es nedrīkstu šādu soli spert, jo vainīgie (seksuālie izmantotāji) tad noteikti nesaņems sodu. Iekšējā balss lika mobilizēties un rāpties laukā no upura lomas.
Dzīvot, lai izstāstītu, lai mainītu sistēmu un palīdzētu citiem...būt labai un taisnīgai.

Dažreiz absurdi šķiet, ka izmantotāji nesaņem nekādu sodu.
Vai tad nepietiek ar vienu seksuāli izmantotu skolēnu? Ir kāds skaitlis, kad mēs sakām "stop, tagad rīkosimies?"
Un šis Kalvis Kincis var brīvi vēl strādāt. Lūdzu, kādu sodu viņš ir saņēmis?

Skolām ir jānodrošina skolēniem droša vide, lai jaunieši ieejot lielajā dzīvē, varētu pēc iespējas veiksmīgāk funkcionēt. Paslaucīt zem tepiķīša, izliekamies neredzam, tas uz mani neattiecas, nebūs risinājums.

Skolai nav jābūt izdzīvošanas iestādei. Vēljoprojām daudz neatrisinātā. Fiziska, emocionāla vardarbība starp vienaudžiem, seksuāla/fiziska vardarbība no pasniedzēju puses.

Trigeri=viena no riebīgākajām, mokošākajām sajūtām...

Interesanti vai varmākas un izmantotāji izjūt milzīgu vainas sajūtu un mokošas krampjveidīgas sajūtas par nodarīto?
Vai šādi cilvēki vispār spēj izjust empātiju pret upuriem?

Seksuāli izmantot skolniekus par atzīmi ir prātam aptveroši? Vai tad skolai nav jānodrošina bērniem/jauniešiem droša vide?
@valstspolicija.bsky.social
@izm-gov-lv.bsky.social

Vēljoprojām šķiet neadekvāti, ka šis skolotājs var strādāt Rīgas 6. Vidusskolā. Reputācijas zaudēšana ir adekvāts sods? Viņš šobrīd var brīvi pārvietoties pa skolas telpām un var strādāt it kā nekas nebūtu bijis. Vai Jūs tiešām varat iedomāties, ka ar Jūsu bērnu/jaunieti nevar notikt kas līdzīgs?

Vainīgs vienmēr ir varmāka.
Grūti iedomāties, ka ejot pie ārsta, pie pasniedzēja, vai tikai no mājas izejot tev būs jāsaskarās ar seksuālu vardarbību. Tas ir pilnīgi lieki, pat neiespējami sevi sakurināt katru dienu ar šo domu, ja nu man būs jāaizstāvāx.

Bija arī periodi, kad bija grūti, vai pat neiespējami iziet no mājas. Trauksme nāca viļņveidīgi, šķita, ka būs kāds, kurš sačukstēsies uz ielas par mani, rādīs ar pirkstiem.
Tagad es saprotu, ka tās bija emocionālu, fizisku un seksuālu traumu sekas.

Tikai tagad atskatoties saprotu, cik ļoti ir mainījusies mana dzīve pēdējo desmit gadu laikā. Sākumā man ļoti grūti bija pierast pie apskāvieniem un labiem vārdiem. Apskāvieni Man ļoti uzdzina trauksmi un diskomfortu, man nepatika. Esmu laimīga, ka tagad zinu, kas ir cilvēcīgums, rūpes.

Kad ASV par prezidentu tika ievēlēts Tramps, šķita, ka viss cilvēciskais ir iznīcināts un visam sekos iznīcība un posts. Noņemot dramatismu, saprotu, ka dzīvoju nevis ASV, bet gan Latvijā un lepojos ar to.
Ticu, ka mēs paši veidojam šo pasauli, lai arī cik grūti, mēs varam ietekmēt daudz.

"Ja man būtu tavas problēmas,
......" vai esi dzirdējis šādu klišejisku frāzi?
Diemžēl vai par laimi otra cilvēka kurpēs neesam iekāpuši, tāpēc nenoniecināsim viņa/s sāpes un problēmas.
Un izeja ir vienmēr, pat ja gaisma tuneļa galā nav saskatāma.

Vēljoprojām uzskatu, ka viena no briesmīgākajām filmām ko jebkad esmu redzējusi ir "Meitene ar pūķa tetovējumu". Briesmīga, jo izgaismo seksuālus noziegumus.
Sistēmas problēma? Vīriešu visatļautība? Novirzes? Potences problēmas?