Vakar, staigājot pa Helsinku brīnišķīgo, pieejamo un ļaužu pilno pilsētas bibliotēku, padzirdēju, ka LV izskan idejas LGBT grāmatu aplikšanu ar paaugstinātu PVN. Apstājos pie šāda plaukta:
- Tas tiešām notiek? - paziņa brīnās par Stambulas konvencijas atsaukšanu un citiem populismiem - "migrantu reidiem", draudiem kontrolēt zinātnieku pētījumu tēmas. Notiek, notiek. Un labāk tam noticēt savlaicīgi. Es līdz vēlēšanu rezultātu paziņošanai neticēju, ka amerikāņi ievēlēs Trampu.
Vakar "Nouvelle Vauge" seansā par jaunā lecīgā režisora Godāra šedevra "Līdz pēdējam elpas vilcienam" tapšanu jauniešu pārītis man blakus slepus baudīja līdzpaņemto sarkanvīnu. It kā nav jau smuki un tā, bet tai filmai riktīgi piestāvēja.
Šodien pēdējā "Interlellis" izrāde Leļļu teātrī - silts un asprātīgs stāsts mazliet par Leļļu teātra vēsturi, mazliet par Tīnu Hercbergu un to, ko nozīmē būt "leļļiniekam" (nevis dramatiskajam aktierim). Žēl, ka izrādes mūžs tik īss.
One of Robert Redford’s most indelible on-screen roles was Bob Woodward in the 1976 film “All the President’s Men.” After Redford's death on Tuesday, Woodward remembered him as a “genuine, a noble and principled force for good who fought successfully to find and communicate the truth.”
Roberts Redfords, 18.08.36. - 16.09.2025. Jaunās Holivudas seja un dvēsele, ikoniskais amerikāņu skaistums. Pirmo reizi Redfordu redzēju Pollaka "Kondora trīs dienās", putekļainā provinces kinozālītē ar čīkstošiem koka krēsliem. Redforda un Fejas Danavejas skaistums mirdzēja kā no citas galaktikas.
